No senajiem laikiem līdz mūsdienām – īsi par dzēšgumijas vēsturi

Ja šodien “Delete” un “Undo” poga ir norma, agrākos laikos labot savas kļūdas nebija tik vienkārši. Ieskatīsimies vēsturē vienam no pagājuša gadsimta izplatītākajiem kļūdu labotājiem pasaulē. Dzēšgumijai!

Tādas dzēšgumijas, pie kurām esam pieraduši, ir salīdzinoši jauns izgudrojums, lai gan cilvēki jau diezgan sen ir meklējuši veidus, kā izlabot cilvēcīgās kļūdas, kas pa laikam rodas uz papīra. Šim nolūkam senākos laikos izmantoja vasku vai pat akmens šķembas – smilšakmeni un pumeku!

Senākos laikos izplatītākais veids, kā izlabot zīmuļa vai tintes kļūdas uz tajā posmā tik vērtīgā papīra bija – neticēsi! – maize! Tai noņēma garozu, tad samitrināja un savēla mazās bumbiņās. Lai arī ļoti lēts, ērts un pieejams materiāls, vari iedomāties to tumšās puses. Maize tomēr ir pakļāvīga pelējumam un puvei, kas to padara ne pārāk ērti uzglabājamu un higiēnisku.

 

Kas attiecas uz mums pazīstamo dzēšgumiju, kuru taisa no gumijas – pat no 11.gadsimta to izmantoja praktiski, tikai citos nolūkos. To ieguva no gumijkoka sulas – šķidras un lipīgas vielas, plašāk pazīstamas kā latekss. Gumijkokam iegrieza mizu, un šķidrumu, kas nāca no mizas, savāca ar tapiņu.

Visbiežāk no šīs elastīgās vielas taisīja bumbas vai pārklāja apģērbus. Dažreiz arī apavus vai pat pudeles, uzlejot kaučuku uz māla pudeļu veidnēm un ļaujot atdzist. Laiks, kad šis materiāls un dzēšana sagāja kopā kā viens vesels, bija 18. gadsimta beigas, precīzāk 1770. gads. Džozefs Prīslijs (Joseph Priestly), filosofs un teologs, kurš plašākai sabiedrībai devis arī tādus atklājumus kā skābeklis un gāzēts ūdens, šajā gadā aprakstīja kaučuku kā vielu, ko viegli var izmantot zīmuļa rakstītā dzēšanai.

Tam sekoja cilvēks, kurš dzēšgumiju ieviesa plašākai sabiedrībai – britu inženieris Edvards Nērns (Edward Nairne). Tas notika aptuveni tajā pat laikā, kad materiālu aprakstījis Džozefs Prīslijs. Lai arī Nērns attīstīja dzēšgumiju kā produktu un pārdeva, atklājums nebūt neesot bijis ilgu eksperimentu rezultāts. Inženieris pavisam nejauši esot sajaucis gumijas gabaliņu ar maizi, dzēšot zīmuļa pēdas uz papīra, un sapratis lieliskās tā īpašības tikai pēc tam. Diemžēl, kā jau liela daļa pirmo produkta versiju, viņa pārdotās dzēšgumijas nestrādāja izcili. Tās ļoti drupa, pēc ilgāka laika zaudēja savas spējas, nebija pārāk izturīgas dažādiem laikamstākļiem, un nelabi oda.

 

Problēma risināta! Pusgadsimtu vēlāk, 1839. gadā izgudrotājs, kura vārdu, visticamāk, atpazīsi pēc mašīnu riepu zīmola – Čārlzs Gudjērs (Charles Goodyear) – atklāja vulkanizāciju jeb metodi, kā visus dabīgās gumijas mīnusus neitralizēt, materiālu ķīmiski apstrādājot. Vulkanizācija padarīja gumiju izturīgāku, un tas, savukārt, ļāva dzēšgumijām ienākt teju katrā mājā ikdienas lietošanai. Kas to būtu domājis, ka mašīnu riepu ražošana ir tik ļoti saistīta ar mūsu skolas laikā visvairāk izmantoto kļūdu labotāju!

Pēc kāda laiciņa, 1859. gadā, izgudrotāju pulkam piebiedrojās Haimens Lipmens (Hyman Lipman), kurš patentēja dzēšgumiju, pievienotu zīmuļa galam. Diemžēl vēlāk viņš savu patentu zaudēja dažādu tiesas procesu rezultātā. Šādu produktu sāka ražot gandrīz katra zīmuļu fabrika.

 

Mūsdienās lielu izmaiņu nav bijis, tomēr ne visas dzēšgumijas sastāv no gumijas. Tā, kā tehnoloģijas attīstās arvien vairāk, izplatīts materiāls, no kā ražot dzēšgumijas, ir vinils. To apstrādā tā, ka tā izturība un elastība ir pat labāka kā apstrādātam kaučukam, un vinila dzēšgumijas atstāj mazāk daļiņu. Kā atšķirt, no kāda materiāla ir ražota dzēšgumija? Ja tā ir sarkana, ir lielāka iespēja, ka sastāvā ir apstrādāts jeb sintētisks kaučuks.

Runājot par nākotni – ir maz ticams, ka dzēšgumiju ražošanas process būtiski mainīsies. Visticamāk, galvenās izmaiņas būs tehnoloģijās vai uzlabotās formulās, kā ražot dzēšgumiju. Uzlabots nozīmētu – ar labākām īpašībām, lielāku efektivitāti un mazākām izmaksām. Gēnu inženieri var izveidot kokus, kas ražo vairāk lateksa – arī tā ir iespēja. Cits variants – kāds no izgudrotājiem nāk klajā ar ērtāko formu, kādā mums izmantot dzēšgumiju.

 

Lai arī pēdējos gados arvien vairāk rakstīšanas notiek datorā un mazāk mums ir jāņem rokās zīmulis – ar vai bez dzēšgumijas galā -, mēs dzīvojam labos laikos, kad izmantot dzēšgumiju. Tā, iespējams, ir savā labākajā attīstības stadijā un varam to izmantot, neuztraucoties, ka tā sapelēs, nelabi odīs, vai to apēdīs peles.